Muzeja ēkas rekonstrukcijas ideja radās nepieciešamības dēļ — muzejs tika izveidots bijušajās 19. gadsimta beigās celtās staļļa telpās. Ēka atrodas Rīgas vēsturiskā centra robežās un iepriekš kalpoja saimnieciskām vajadzībām.
Arhitektu uzdevums bija pārdomāt telpas nozīmi pilsētvidē, rast muzeja noskaņu un iezīmēt tā lomu kā atmiņas institūcijai, ņemot vērā laikmetu un vietu.
Viens no galvenajiem izaicinājumiem darbā ar ēkas projektu bija tās sākotnējā struktūra — ļoti šaura, ieilgta telpa ar kolonnu rindām. Risinājums bija ieviest iekšēju telpisku kustību, kas apvieno visu ēku no ieejas līdz skatu platformai ar skatu uz upi.
Muzeja arhitektūra tiecas radīt minimālu, bet izteiksmīgu mijiedarbību ar apkārtējo vidi.
Caur atvērumiem un skatu punktiem ēka veido dialogu ar pilsētu.
Muzejs neierobežojas ar savām sienām — tas iesaistās pilsētvidē, izpludinot robežas starp iekšpusi un ārpusi un veidojot negaidītus skatu punktus.
Lai nodrošinātu muzeja funkcijas, tika nolemts paplašināt ēku, paceļot jumtu un pievienojot jaunu stāvu.
Līdzīgu materiālu izmantošana ar atšķirīgām tekstūrām izceļ dialogu starp veco un jauno: fasādes augšējā daļa atšķiras no apakšējās gan ritmā, gan tekstūrā, radot “pārtraukuma” efektu un izceļot jauno apjomu virs esošās ēkas. Šis pārtraukums kalpo kā vizuāls pārmaiņu un pārejas simbols.
Projektēšanas gaitā tika izvirzīti trīs centrālie jēdzieni: distance, atmiņa un laiks.
Daudzlīmeņu telpas organizācija atgādina par laika slāņiem.
Telpa ir veidota tā, lai apmeklētājs pastāvīgi apzinātos savu saikni ar citiem cilvēkiem muzejā. To panāk, izmantojot atvērtas zonas, kurās ir redzami citi apmeklētāji dažādos līmeņos.
Muzeja telpa ir veidota kā “ceļojums”, kas organizēts ap diagonālo asi.
Tā tiek veidota kā telpiska ceremonija, kurā cilvēks, pārvietojoties, piedzīvo “pagriezienu” — pāreju no likteņa (nolemtības) uz mērķi (izvēli).
